Pārdomās par vērtībām dalās “Onikss” vadītāja Indra Jākobsone

Dievaines, veļu laiks. Klusie, drēgnie rudens novakari, kad liekas, ka laiks sāk ritēt lēnāk un daba gatavojas ziemas vēsajam laikam, man neviļus gribas ciešāk satīties siltajā šallē un steigt padarīt vēl pēdējos dārza darbus. Prātu nemierīgu dara apziņa, ka šajā negantā vīrusa laikā, nevaru apkopt tēva atdusas vietu un klusi pieminēt arī pārējos savus senčus. Dievaines, veļu laiks.. Nekad agrãk nebiju aizdomājusies par šo vārdu nozīmi. Tikkai ar laiku, gadiem ejot, es sāku saprast, cik man tas ir nozīmīgi. 

Mēs, sievietes, mātes esam seno tradīciju un to vērtību glabātājas un mūsu bērni un mazbērni, šo tradīciju turpinātāji. Esot tālu prom no mājām, no Latvijas, tas ir īpaši nozīmīgi, saglabāt un svinēt mūsu tautas sen piekoptās parašas un svētku dienas, nodot tās nākamajām paaudzēm. Saglabāt un stiprināt mūsu tautas identitāti un kultūru. Ģimene ir visa sākums. Kopā pavadot laiku, stāstot savu senču stāstus, apkārtnes teikas un citus nostāstus, mēs kopā apzinamies mūsu spēku, dzimtas viedumu un reizēm gūstam padomu arī šajos sarežģītajos laikos. 

Saprotot patreizējo situāciju, kad pulcēšanās kopā ar draugiem un tautiešiem nav iespējama, svētkus svinam katrs savā mājā. Rudens vēsajos vakaros, jau pamazām ievadīju sarunas savā ģimenē, par veļu laika svinēšanu. Kopā ar mazbērniem sarūpējām skaistas rudens lapas un ziedus, lai rotātu senčiem veltītu ugunskuru. Katrs centās sagatavot mīklu minēšanai vai kādu stāstu no bērnības. Kopīgi vārot zupu uz ugunskura, stāstījām par tuvajiem un mīļotajiem, kas nav mūsu vidū, ziedojām viņu dvēselēm ziedus un maizes gabaliņu, tā saglabājot atmiņas par mūsu senčiem. 

Ir kopā pavadīts laiks, kas paliks mūsu sirdī.Klusus un mīļus novakarus novēlam visiem mūsu tautiešiem!

Teksts un foto Indra Jākobsone.