LBĪ pārstāve Inga Zvirgzdiņa viesojas pie Latviešu kultūras biedrībā “Dzintars”, Krasnojarskā
17. septembris un 18. septembris man pagāja “kultūras zīmē” un lieliskas tikšanās un atkaltikšanās priekā! 🙂
Eju ciemos pie Latviešu kultūras biedrības “Dzintars”, uz tās biedru kopā sanākšanu Krasnojarskas centrālajā bibliotekā.
Biblioteka-iespaidīga,jūtos gaidīta.
Uzkāpju 2.stāvā un…sajūtas-esmu nokļuvusi starp sen neredzētiem un atkal satiktiem draugiem! Kopīga dziesma,dāvināšanas prieks un sarunas, jautājumi, sajūsma….
Biedrības vadītāja, Klaudija Muhina, atzīst, ka ir grūti, bet ļoti svarīgi uzturēt un kopt latvisko šeit, tālu prom no Latvijas, Sibīrijā.Sievas un vīri neslēpj, ka “neiespējamā misija” (dažu brīdi tā sāk likties), ir saglabāt latviešu valodu, sevišķi jaunās paaudzes vidū, bet, viņi ļoti cenšās.Pavasarī tiek rīkotas Latviešu kultūras dienas, ciemos brauc kolektīvi no Latvijas.Paši “dzintarieši” dzied korī un ir “sibīriski” sīksti savā latviskajā apziņā.
Atliek vien apbrīnot šo ilgos gadus nepadošanos un latviskuma uzturēšanu viņu, Krasnojarskas latviešu”ģimenēs.
Diemžēl, laiks ir tik, cik tas ir… Varētu vēl stundām ilgi stāstīt par gados krietni jaunāko Latviešu biedrību Īrijā, par kori “eLVē”, par mūsu (LBĪ) rīkotajiem fantastiskajiem pasākumiem, bet, atvados no viesmīlīgajiem Sibīrijas latviešiem un “skrienu” uz netālo Organnij zal.
Šī, krasnojarskiešu vidū populārā koncertzāle ir ierīkota vietējās katoļu draudzes mājvietā, Priobrožeņija Gospodņja Romas katoļu baznīcā.
Pirmo, koka dievnamu, sāka celt 1857.gadā,bet 1911.gadā tika uzcelta jaunā, mūra baznīca, kuras arhitekts V. Sokolovskis iespaidojās no francūžiem un to projektēja neogotikas stilā.
Vēsture šim dievnamam ir interesanta, bet neatstāstīšu.Gribu tikai piebilst, ka draudze un baznīca ir cietušas gan fiziski, gan tikušas vajātas,lūgšanās izturot karus,nacionalizācijas un citas apspiešanas no valdošās varas puses.Tikai,1993.gadā, katoļu draudzei, tika atļauts tur svinēt sv. Mises.
Draudzes prāvests man atvainojas, ka tā nu viņi(draudze) te iztiekot.Nav ne grēksūdzei piemērotas vietas, ne citām draudzes vajadzībām vajadzīgo telpu, bet vietējie katoļi ir nolēmuši nepadoties!Draudzes pārstāvji iet un “klauvē” pie vietējās varas pārstāvju kabinetu durvīm, lai viņus sadzirdētu.
Bet, šobrīd,tūlīt pēc sv. Mises ātri tiek “novākts altāris, jo pēc stundas sākas ērģeļmūzikas koncerts.
Organnij zal-Krasnojarskas filharmonijas ērģeļmūzikas un kamermūzikas zāle te tika atvērta 1982.gada rudenī.
Zālē uzstādīja čehu firmas” Riger-Kloss”ērģeles un kopš tā laika te notiek dažāda mēroga koncerti un festivāli.
Mēs klausāmies ērģeļvirtuoza no Amerikas Džeimsa Higdona priekšnesumu. Skaisti!
Vakarā esam uzlūgti ciemos pie ģimenes, kuras “galvu” Aleksandru iepazinām mūsu ceļa sākumā, Pēterburgā.
Sēžam pie “saimes” lielā galda un es ar apbrīnu vēroju šos “iedzimtos” krasnojarskiešus.
Tā nu ir sanācis, ka dzīvoju ģimenē, kurā aug talantīgs un apbrīnojams jaunietis. Tikko absolvējis vidusskolu un turpina studijas. Arī ģimenē, kurā ciemojamies, aug ļoti gudra un talantīga jauniete, kura studē un kuras pozitīvismu var apskaust ik viens…fiziski vesels cilvēks.Abiem šiem fantastiskajiem jauniešiem ir traucētas kustību spējas jau kopš dzimšanas… Tomēr, tas netraucē viņiem mācīties, kopā ar ģimenēm ceļot un priecāties par dzīvi un līdzcilvēkiem!
Šovakar ejam baudīt īstu vodeviļu uz īstu muzikālo teātri 🙂 , bet rīt…
Rīt, beidzot,cauri Irkutskai-Baikāla ceļš!!!! 🙂
Teksts un foto Inga Zvirgzdiņa